Sporta biedrība
Jātnieku sporta klubs
"TEMPERAMENTS"
Ceļojums pa Transilvāniju zirga mugurā
Mūsu staļļa zirga Don Vento saimniece Inguna Kazeniece šogad piedalījās ļoti interesantā piedzīvojumā. Viņa piedāvā sava ceļojuma aprakstu.
Maza nomāktība un skumjas par to, ka tā arī nav šogad bijis neviens piedzīvojums.Saskumusi šķirstu dažādus ceļojumu aprakstus... Manu uzmanību piesaista bildes ar zirgiem, jātniekiem, mežiem, kalniem un ielejām no kāda ceļojuma Transilvānijā, ieinteresēta sāku lasīt tālāk un uzeju informāciju, ka tiek organizēts līdzīgs pasākums. Mirkli apdomājusi, nezinot vai darba devējs dos atvaļinājumu, piesakos braucienam.
Un tā, 4.septembra rītā, mēs, 8 latviešu meitenes (Ingrīda, Ilva, divas Maijas, Anda, Ilze, Vineta un es) noīrējām autobusiņu un devāmies ceļā uz Transilvāniju (šobrīd juridiski Rumānijas ZR un Ungārijas ZA). Mūsu mērķis ir izbaudīt Rumānijas Karpatus zirga mugurā un iziet to mežu takas, kuras pat ar apvidus auto neizbraukt.
Jautrā gaisotnē esam šķērsojušas Lietuvu un Poliju. Slovākijā, tieši pa ceļam ir Nacionālais parks ar skaistiem kalniem. Nolemjam, ka mums noteikti ir jāizstaigā kāds minitrekinga maršrutiņš arī Tatros.
Kārtīgi izstaigājušās un izvingrinājušas mašīnā nosēdētās ķermeņa daļas, varam doties tālāk. Turpinot mūsu braucienu pa Slovākiju, noskaidrojam, ka dažas no mums, arī es, nekad nav bijušas pazemes alās. Nu ko! Tas ir steidzami jālabo un netālu no Ungārijas robežas ir iespēja, tiesa gan par 7 EUR. Vēl par 7 EUR tiek atļauts arī to visu dokumentēt fotogrāfijās.
Kad esam izpriecājušās pazemes alās, turpinām savu braucienu un šķērsojam Slovākijas un Ungārijas robežu. Kalnos un alās esam uzkavējušās pārāk ilgi, nu jau šķiet, ka kavējam un Ungārijai nesamies cauri neskatoties pat uz ceļazīmēm, jo Rumānijas pilsētiņā Huedinā mūs jau gaida mūsu gide Mihaela, kura turpmākās 5 dienas mūs vedīs caur Transilvānijas klusākajiem un skaistākajiem nostūriem, civilizācijas aizmirstiem ciemiem, čigānu taboriem kalnos un aitu bariem.
Ap pusdesmitiem vakarā, pa līkumotu, grantētu celiņu ierodamies ciematiņā Stana, kur ir mūsu pirmās naktsmājas. Tā ir veca muiža, kura ir restaurēta par ES līdzekļiem un nu ir tapusi par varen jauku viesu namu. Tur mūs sagaida gardas vakariņas un mīkstas gultiņas.
No rīta, ar ratos iejūgtiem zirgiem, pēc mums ierodas Mihaela, viņa ir atvedusi zirgu somas, kur sapakot visu nepieciešamo turpmākajām 5 dienām.
Dodamies uz 3 km attālo zirgu saimniecību, kur tiekam sacienātas ar tradicionālo ungāru dzērienu palinku un tiek lemts par zirgiem un jātniekiem, kurš kuram būtu vispiemērotākais un ar kuru varētu izveidoties vislabākā sadarbība visa ceļojuma laikā.
Kad tas ir izlemts, suņu pavadītas, ejam uz ganībām.Un zirgu saimnieks Lajoš katrai no mums atved zirgu.
Lecam tiem mugurās un dodamies atpakaļ uz saimniecību. Tur mūsu ceļabiedri būs jānotīra un jāsaseglo. Starp citu, paši mājinieki jāj sēžot ungāru koka seglos, kuri, kā man iepriekš šķita nemaz nevar būt ērti un zirga mugurai ergonomiski... ai, ai, ai, kā es maldījos... Izrādās, šis meistaru roku darbs ir ļoti saudzējošs tieši zirgam, tos pārklāj ar aitādām un tad arī jātniekam ir varen ērti tajos sēdēt. Mums gan tika ierastie ādas segli.
Saseglojušas zirgus, dodamies mūsu pirmajā izjādē, kur saprotu, ka arī mana iepriekšējā nojausma par šiem mazajiem zirdziņiem kā kūtriem un neveikliem ir pilnībā sagrauta. Visas turpmākās dienas es apbrīnošu viņu izturību un uzticamību, un to brīvības sajūtu, kāda rodas auļojot tāda zirga mugurā.
Tuvojas vakars, dodamies atpakaļ uz saimniecību sajūsmas pilnas – jā, šie zirgi būs īstie, vismaz no savas puses varu droši to apgalvot. Beidzot arī izsalkums liek par sevi manīt, bet ne ilgi - Mihaela jau par visu ir parūpējusies. Vakariņas ir lieliskas, arī kaza Klāra, kura pilnība ignorē savu baru, labprātāk uzturas cilvēku sabiedrībā. Vakars tiek pavadīts sarunās un pēcāk iekārtojamies naktsmieram īpaši mums iekārtotajā jurtā, Lajoš pat ir sanesis tur sienu, lai būtu mīkstāka gulēšana. Rīt sāksies 4 dienu garais (īsais) pārjājiens, kurš izvērtīsies apmēram 140 km garā, brīnišķīgiem skatiem pārpilnā ceļojumā.
7.septembra rītā, pabrokastojušas, ķeramies klāt zirgu seglošanai, kas šoreiz ir nedaudz neierastāka, jo uz zirga muguras, zem segliem ir jāpaliek arī zirgu somas ar mantām. Tās atgādina vienkāršus auduma maisus, kas ar vēl vienu auduma strēmeli ir sašūti kopā un tiek vienkārši piesieti pie segliem. Un vēl, daži sīkumi, kas mainīja manus iepriekšējos uzskatus par zirgu labturību – vienmēr agrāk, redzot skatu, kad saimnieks savam zirgam iemauktus ir uzvilcis pa virsu apaušiem un vēl ap kaklu apsējis pavadu, es nodomaju: „ak, šausmas, kā tā var, kas par nevīžīgu attieksmi”, tad šeit šie mani priekšstati sabruka, es sapratu tam jēgu, jo nekas, nedz apauši, nedz iemaukti zirgam nespieda un netraucēja. Atšķirībā no tā, cik cieši ir ierasts zirgam sasprādzēt klasiskos iemauktus mūsu Latvijas staļļos, šie iemaukti zirgam ir brīvi un jebkurā vajadzīgajā brīdī var dot zirgam iespēju ganīties.
No kaimiņu ciema ir atjājis arī zirgupuisis Čongī, kurš būs mūsu pavadonis un viņa uzdevumos ietilps ar korikāšu (īpaša ungāru pātaga) atbaidīt ceļā sastaptos, brīvās ganībās palaistos ērzeļus.
Dienas gaitā izjājam caur diviem ciemiem, viens ungāru, otrs rumāņu. Atšķirība ir krasi pamanāma – rumāņu ciems izskatās nolaistāks un nabadzīgāks, savukārt ungāru sakopts un sakārtots.
Ap pl.17:00 ierodamies jau palielākā ungāru ciemā Sancraiu, kur kādā privātmājas pagalmā ir aizrunāta naktsmīte zirgiem. Savukārt mūs kāds vietējais laipni piedāvā aiztransportēt ar savu kravas auto līdz dažus pārsimts metrus attālajām mūsu naktsmājām. Nama saimniece sagaida ar palinku, zupu, kāpostu tīteņiem ar krējumu un tikko ceptām smalkmaizītēm.
Vakarā dodamies ciema apskatē, diemžēl šī ciema baznīcas vārti šovakar ir slēgti, tādēļ nolemjam doties uz vietējo krogu, pa ceļam iegriežoties apskatīt ungāru sētā izveidotu muzeju, kur saimniece mūs, par simbolisku samaksu, ielaiž iekšā apskatīt eksponātus.
Mūsu ceļojuma otrās dienas rītā esam gatavas doties tālāk.
Šī diena ir piesātināta ar skaistiem skatiem un labu pamatu zem kājām(auļošanai), bet vietām pat no zaļi apaugušajiem kalniem izslejas kāda pelēka akmens klints.
No brokastu galda esam sev sagatavojušas maizītes pusdienām un par atpūtas vietu sev un zirgiem izvēlamies pakalna virsotni.
Tālāk mūsu ceļš kļuva kāpumiem un kritumiem bagātāks un arī lēnāks. Esam Vladeasa augstieņu rajonā un dodamies uz Stanciului ieleju- mūsu naktsmājām kalnu namiņā, kur turpat ūdensdzirnavās tiek ražota elektrība savām vajadzībām.
Vakars kalnu namiņā bija īpaši izdevies. Raiti vedās gan dziesmas, gan dejas. Pat mūsu zirgupuisis Čongī bija ar mieru mums iemācīt dažus ungāru tautasdejas soļus. Bija jautri!
Nākamais rīts pienāca ar smalku lietiņu. Un mana intuīcija mani kartējo reizi pievīla, jo nodomāju, ka tā tikai tāda rīta migliņa, kas atpūsta no ūdenskrituma. Vēlāk migliņa pārtapa lietū un turpināja līt līdz pat pēcpusdienai. Ūdenskritums atradās kādu kilometru no mūsu namiņa, tapēc aizgājām rīta pastaigā uz turieni kājām. Ļoti skaists klinšu ieskauts ceļš, pat ar kāpšanas vietām un jau izveidotiem maršrutiem ar āķiem klints sienās. Savukārt pats ūdenskritums ir lielākais šajā kalnu reģionā un ir 40m augsts. Šī bija smaga diena gan zirgam, gan jātniekam. Ceļi augšup kalnā bija pārvērtušies par akmeņainām kalnu upītēm. GPS ierīce sāka niķoties un vienīgais ko rādīja - „ERROR”... Par laimi satikām sēņotājus no vietējā ciema, viņi parādīja mums virzienu, pēcāk arī čigānus, kas norādīja tālāk. Šie čigāni dzīvoja taborā, mistiskās būdelēs 2x2m, sameistarotās no veciem dēļiem un celofāna plēvju atliekām. Šādi viņi dzīvojot cauru gadu, nodarbojas ar sēņošanu un, diemžēl, arī ar zirgu zagšanu.
Šajā lietainajā dienā mums izpalika daudz skaistu skatu, tos vienkārši nevarēja redzēt, krietnu laiku bijām kā ezīši miglā, Mihaela tik nosaka, ka kaut kur tur lejā ir kalnu ezers Belis-Fantanele... Mazliet no tā mums tomēr izdodas saskatīt...
Nakšņojam kāda maza ciemata pansijā, netālu no Belis.
10.septembra rīts ir dzestrs un miglā tīts. Šis būs pēdējais un garākais pārjājiens, jo dodamies atpakaļ uz Stanas ciemu, atpakaļ uz zirgu saimniecību un mūsu pedējām naktsmājām šajā ceļojumā.
Jājām caur seniem Rumānijas kalnu ciemiem (Belis, Dealu Negru un Rasca). Izvorul Crisului ciemā uzkavējamies ilgāk. Anti (Ingrīdas paziņa) laipni izrāda mums vietējo baznīciņu. Mēs pat tiekam uzvestas zvanu tornī. Ungāru baznīcas ļoti atšķiras no mums pierastajām – tur kā rotājumi dominē izšuvumi un kokgriezumi, kurus radījuši visi ciema iedzīvotāji kopā. Pēcāk Anti mūs sacienā ar alu un tiek vēlreiz iemēģināta roka korikāšas lietošanā. Pareizi rīkojoties ar šo ungāru pātagu, sanāk tāds šāviena plīkšķis, ka ausis aizkrīt.
Labu laiku izciemojušās, dodamies tālāk. Mājupceļā ir labi „auļojamie gabali” un mēs zirgus vairs neturam, lai skrien! Viņiem mājupceļā solis allaž ir bijis raitāks.
Stanā ierodamies vēlā vakarā, noseglojam mūsu uzticamos draugus un atstājam gādīgajās saimnieku rokās, vēl pāris kilometru cauri tumsai pa mālainu ceļu un esam vietā, no kurienes sākās mūsu piedzīvojums Transilvānijā.
Atvadas. Vēl nepilna diennakts un būsim jau Rīgā, bet mūsu domas vēl krietnu brīdi klīdīs pa Transilvānijas pakalniem...
Tikai reģistrētie lietotāji var pievienot komentārus.