sagatavots izmantojot žurnāla "Leģendas" 2010. gada novembra numuru.Teksta autors Ivars Kleins.

Kad 1970. gadā uz ekrāniem iznāca k/f „Vella Kalpi”, neviens neiedomājās, ka radīts viens no nacionālā kino stūrakmeņiem-tāds krams, ar kuru šķilt humora un patriotisma dzirksteles. Pārgalvība, dullums un smiekli uzvirmoja ne tikai filmā, bet arī tās uzņemšanas laukumā, kur cilvēki sadzīvoja ar zirgiem.

PRASME BŪT SEDLOS

Laikam nevienā citā Rīgas kinostudijas filmā aktieriem nav nācies tik daudz filmēties jāšus kā Vella kalpos, tāpēc atmiņās zirgiem ir īpaša vieta. Bijušais baletdejotājs un Andra lomas atveidotājs Haralds Ritenbergs nekaunas par sāpīgi gūto pieredzi: "Sākumā trenējoties vairāk biju zirgam zem vēdera, dubļos, nevis zirga mugurā. Strādājām gandrīz katru dienu, līdz jutām panākumus. Uzņemšanas gaitā Leimanis mums abiem ar Artūru Ēķi kā baletniekiem lika izpildīt visādus trikus un lēcienus, jo bijām tiemlabak sagatavoti nekā dramatiskie aktieri."

Vella kalpu Rūta, aktrise Lolita cauka, atceras, ka zirgilikuši viņas sejā ievikties rūpju rievām: "Ar tiem saistīti smagākie filmēšanas brīži, jo zirgu mugurās bijām gandrīz biežāk, nekā kājām ejot. Man ļoti mīļa bija ķēve Picene, taču ar viņu negāja viegli. Zirgs bija Orlas rikšotājs, un šīs šķirnes pārstāvjiem sacensības gars ir asinīs- viņi grib būt pirmie. Atbilstīgi scenārijam priekšā bija jājāj Edgara Zīles tēlotajam Saldernam, tāpēc man Piceni kadrā visu laiku nācās stingri apvaldīt. Kaļiņingradā tika filmēta iejāšana pilsētā auļos, bet naktī pirms tās mana Picene pārplēsa lūpu. Atnāca vietējais veterinārārsts, kas izrādījās lopu dakteris ar mazo burtu, - viņš šņik šņak uzlika zirgam trīs šuves, iešpricēja un teica: "Divas stundas ar viņu var droši jāt!" Bet kadrs pēc pāris stundām vēl nebija uzstādīts, nemaz nerunājot par filmēšanu.Kad vēl pēc trim stundām viss beidzās, manu kostīmu varēja vārda tiešā nozīmē izgriezt, jo visu laiku biju šausmīgā sasprindzinājumā.

Neraugoties uz sarežģītajiem uzdevumiem, mums ar Olgu nevienā kadrā nebija dublieru- visu darījām pašas, turklāt daudzi no uzfilmētajiem jāšanas skatiem filmā nav iegājuši." Un varbūt tieši tāpēc, ka bez  dubliera, Olga i kritusi no zirga, i piedzīvojusi pārbīli.

"Kā jau lauku meitene, mācēju jāt, taču sedlos to darīt bija diezgan briesmīgi. Provēs Šmerļa mežā man galvā bija ķivere, kad nokritu- lidoju pāŗi zirga galvai. Viņš bija nobijies no transporta plūsmas pa Ļeņina ielu un metās bēgt. Vēlāk filmā jāju ar savu vārda māsu Oļu un piedzīvoju brīnumus: laikam bija pārošanās laiks, jo pēkšņi zirga mugurā attapos, ka, zviedzienam skanot, man gar ausīm noslīd pakavotas ērzeļa kājas- viņš apleca manu Oļu, kamēr sēdēju sedlos. Savukārt Pāvulam filmā bija jājāj bez sedliem, tāpēc viņš pukojās, ka tā var atdauzīt visas vīrišķās vērtības. Bet Valentīns Skulme no zirgiem ļoti baidījās, tāpēc paziņoja, ka filmēsies vienīgi tad, ja viņam nebūs jājāj vispār. Starp citu, Ritenbergam Operas direktors draudēja aizliegt filmēties, jo no jāšanas kājas kļūšot līkas".

Vissāpīgāko traumu Olga Dreģe piedzīvoja filmas Vella kalpi Vella dzirnavās uzņemšanā Zlēkās. Aktrise bija iemācījusies no pāŗis metru augstuma pareizi nolēkt zirga mugurā, lai netraumētu dzīvnieka mugurkaulu. Kadra turpinājumā zirgs sāka skriet, jo zināja- līdzko priekšā tiek atverti vārtiņi, jāmetas auļos. Olga atceras: "Strādnieks pārāk ātri atrāva vārtiņus, un dzīvnieks aizskrēja, pirms biju nokļuvusi tā mugurā. Piezemējos uz astes kaula. Kad nokritu, uz mirkli zaudēju samaņu. Pienāca Otovičs [ tā kolēģi sauca režisoru Leonīdu Leimani] un jautāja: "Varēsi strādāt tālāk?" Es pa pusei nemaņā atbildēju: "Jā!". Artūra Ēķa sieva Tamāra mani masēja, dakteri lika kompreses, jo asinsizplūdums bija milzīgs, katla dibena melnumā. Bija traumēts arī papēdis, jo, brīnoties, ka lidoju no sētas, tāda- jaunības karstumā un zobenu rokā, veči pietiekami stingri nenoturējabrezentu, uz kura lēcu. Atsitos pret zemi. Papēdis piemiņai no Vella kalpiem visu mūžu palika šķībs."

DZĪVNIEKS NAV MAŠĪNA

Baibas Indriksones dzīvē Vella kalpi pagāja ne tikai zirga, bet arī auto zīmē. "Filmas uzņemšanas laikā nopirkām moskviču. tāpēc man bija jāmācās ar to braukt, taču vienlaikus jāapgūst jāšanas iemaņas un vēl jāspēlē teātrī. Nevarēju jāšanai atrast pietiekami daudz laika, bet Leimanis teica: "Neuztraucies! Tev nav vienai jājāj, tikai ainā pēc kāzām ar Eidi kopā jāsēž zirgā, un gan jau kaut kā uzrāpsies." Uz treniņiem vairāk negāju. Otrajā sērijā man tomēr jājāj. Ko darīt? Kad Zlēkās būšot armijas zirgi, varēšot ar tiem trenēties. Pienāca pēdējā diena pirms filmēšanās, kad ruporā atskanēja aicinājums Indriksonei ierasties pļāvā pie balta zirga.Skatos: nav nevienas sētiņas, uz kuras pakāpties, kā nu tikšu zirgam mugurā?Pēkšņi atcerējos, ka filmā Uz jauno krastu es, Anna Paceple, devos karā jāšus! Piejot pie baltā zirga, mācēju ielikt kāju kāpslī un veikli palaidu riksī- visi skatījās kā brīnumā." Prasme uzkāpt zirga mugurā ir viens, bet vicināt tur zobenu- pavisam kas cits. Mārtiņš Kleins var paskaidrot, kāpēc: "Sacīkšu zirgi tika dresētiskrienot nepacelt galvu, lai nezaudētu ātrumu. Lai to panāktu un piespiestu zirgus rauties uz priekšu, treneri viņiem sita pa ausīm.Protams, zirgi ātri saprata, kas viņiem jādara. Bet filmējoties radās problēmas- tiklīdz vīri sāka vicināt zobenus, dzīvniekiem šķita, ka viņiem sitīs pa ausīm, tāpēc sāka rauties sāņus un no kadra laukā. Dabū zirgus kopā bija ļoti grūti."

 

Komentāri (0)